Manu trešo dzemdību pieredze
Dzemdības, kurās Dievs visu salicis pa minūtei jeb piedzīvot lielu Dieva mīlestību un apzināties savu varenību.
15.02.2021, Liepāja
9.00 sms vecmātei: “Es zinu, ka ar mani nav viegli, bet es negribu šodien nekur iet (uz vizīti)”
10.00 iztīru dzīvokli
11.00 telefonsaruna ar vecmāti. Izrunāšanās, asaras, līdzi jušana, sapratne. Abpusēja. Es vēl padomāšu, vai iešu.
12.00 zīdīšanas konsultācija
13.00 aiziešu uz vizīti, lai arī negribu. Virs piedāvā aizvest, atsaku, gribu izvēdināties. Izeju krietni laicīgi, jo ātri pēdējās dienās vairs paiet nevaru. Arī pēc vakardienas 10km pastaigas Kazdangas parkā spēka daudz nav. No rīta dažas reizes sāpīgi iesāpējās urīnpūšļa rajonā. Ejot uz vizīti runāju ar sevi, vēders ik palaikam savelk, bet nepievēršu tam uzmanību. Par sāpēm to ne tuvu nosaukt nevar, turklāt tā bijis bieži un vēl stiprāk iepriekšējās nedēļās. Jau trīs nedēļas emocionāli esmu dzemdībās, savām cerību pilnajām sajūtām vairs neuzticos un neatļaujos sacerēties, ka kaut kas notiek un pāraugs kontrakcijās.
14.00 vizīte. Vispirms vecmāte Ilze Goldmane mani samīļo Paldies Tev! Negribu ne runāt, ne domāt. Tēma ierosināšana manī izraisa milzu stresu, bēdas un sastingumu. Negribu. Pēc piedzīvota grūtniecības zaudējuma, priekšlaicīgu dzemdību draudu pārdzīvojuma, ar pietiekami lielu zināšanu bagāžu ir neiedomājami grūti palikt stabilai pašai savās vēlmēs un lēmumos.
Ir brīži, kad esmu pilnīgi droša, ka Dievs rūpējas un viss ir paredzēts vislabākajā veidā un man nav par ko uztraukties…un tad ir cilvēcīgo šaubu un baiļu ielejas, kur neko vairs nesaproti, nekam netici un galvā izdzīvo visus scenārijus. Un tā sērfo no viena viļņa uz otru, tumšākajās ielejās balstoties pie savas atbalsta komandas – vīra, psiholoģes, dūlas Jana Biezā, mammas, Dieva.
Atnāk daktere, izstāstu savu plānu – vēl 3 dienas gaidu un tad, ja vajadzēs dzeršu kokteili. Konjaks jau nopirkts, ar rīcineļļu vēl nesteidzos. Dzert ŠODIEN? NĒ. ES GRIBU DOT IESPĒJU SEV UN SAVAM MAZULIM IZLEMT TO PAŠAM. Daktere pieņem šo manu vēlmi (vajadzību!). Viņa saka, ka rīt tad vajadzētu aizbraukt pierakstīt toņus un usg. “Negribu.”, atbildu, lai arī saprotu, ka droši vien tas ir prātīgi. Paldies dakterei par iejūtību, sapratni un pieņemšanu, man tas ir ļoti svarīgi. Viņa piedāvā aizbraukt uz slimnīcu tagad un pierakstīt toņus. Ja viss labi, tad vēl varam nogaidīt. Labi, to es varu. Mana vecmāte tagad var un abas braucam uz slimnīcu.
Pēc 20 minūtēm esam slimnīcā . Pa ceļam vēders pāris reizes ir sasprindzis, taču nepievēršu uzmanību. Negribu sacerēties un vilties. Tā ir bijis jau 3 nedēļas vairākas reizes, turklāt gaišā dienas laikā aktīvas dzemdības reti kad sākas
20 minūtes pierakstam toņus. Nešķiet, ka vilkšana paliktu stiprāka, taču piefiksēju, ka katrā sajūtā tomēr elpoju. Ar Ilzi runājam par attālināto mācību grūtumu un izmisumu. Es joprojām pieļauju iespēju, ka viss tūlīt apstāsies un rīt no rīta atkal pamodīšos 2in1.
Šķiet, ka Ilze domā citādi. Pieraksts saka, ka sāpes ir ik pa 4 minūtēm un to stiprums ir 100. (Pirmajās dzemdībās šeit es kliedzu pēc epidurālās). Nu labi, varbūt, ka beidzot kontrakcijas būs sākušās. Tā kā šodien brokastīs esmu apēdusi tikai vienu maizīti, tad saku, lai Ilze ved mani uz Bulanžēriju pēc eklēra, tad es iešu mājās paēdīšu pusdienas un, ja viss turpināsies, tad pēc kādām 4-5 stundām zvanīšu viņai. Kamēr no 2. stāva esam tikušas līdz mašīnai, kontrakcijas ir palikušas vēl biežākas, par bulanžēriju pārdomāju – varētu būt ilgi aiziet līdz mājām. Zvanu vīram, ka beidzot laikam dzemdības būs sākušās, lai taisās mājās, izņem brāli no bērnudārza un iebrauc Bulanžērijā pēc eklēra. Kontrakcijas ir biežas (nezinām tieši cik, jo nav sajūtas, ka vajadzētu uzņemt laiku), taču saku – “bet īsas.” Uz ko Ilze atbild – nu nezinu gan, ja būtu īsas, tad Tu tik ilgi nepūstu Viņa mani slavē, saka, ka esmu riktīga malacīte ..un, ka aizbrauksim uz mājām, paņemsim somu un brauksim atpakaļ. “Tu ko, nē!! Tev vēl pacientes, brauc droši uz doktorātu.” Kaut kur pie Metalurga rakstu vīram, lai nebrauc pēc eklēriem, bet pēc iespējas ātrāk nokļūst mājās. Ar Ilzi ejam uz dzīvokli, lai tur sagaidītu vīru un saprastu, vai mums vēl ir laiks. Atceros, kādā ātrumā uzskrēju pa trepēm starp kontrakcijām, jo trepēs palikt negribējās. Vīrs kavējas, dēlam bērnu dārzā nodarbība – “Ej viņam pakaļ un brauc mājās!!!”
Saku Ilzei, ka man lauž gurnus. Kontrakcijās elpoju, bet tā joprojām NAV sāpju sajūta. Ilze saka, ka brauksim uz slimnīcu un šeit arī es pati saprotu, ja noies ūdeņi, uz slimnīcu mēs nepaspēsim. Tajā brīdī atbrauc vīrs. Ar piespiešanos ēdu siermaizi, ko lielā meita uztaisīja ( jo šodien taču neesmu ēdusi pusdienas). Ilze mudina, lai ņemam somas un braucam. Pagaidi Ilze, man vēl vajag uz tualeti, neatceros, vai šodien esmu tur bijusi “pa lielam”, negribu, lai redzi manas kakas ( ak, dzemdētāju lielais bieds kakas!). “Nē mīļā, nekur Tu neiesi!”- saka Ilze un stumj mani ārā pa durvīm. Nu labi. Sabučoju meitu un dēlu un dodamies uz mašīnu. Laikam jau tajā brīdī atnāk sajūta, ka dzemdēju un sāk sāpēt. Ir sajūta, ka viņš jau nāk. Kāpju mašīnas aizmugurējā sēdeklī četrāpus ar dibenu uz augšu. Kontrakcijās rūcu un kliedzu vīram, lai pa bruģi un līkumos brauc lēnu. Ilze turas mums blakus. Tā nu divas mašīnas skaidrā dienas laikā caur pilsētu brauc uz 110km/h, cerot, ka nebūs radari un policijas.
Beidzot ir sajūta par REAL dzemdībām. Uzņemšanā vīrs pastumj malā citus cilvēkus, iedod manus dokumentus un paziņo, ka sieva mašīnā dzemdē. Dzemdību nodaļā skrējienā mani sagaida Ilze, pārģērbusies, vien kurpes nepaspēja uzvilkt Viņa saka, ka daktere laikam nepaspēšot ( jo taču tikko, pirms nepilnām divām stundām tikāmies doktorātā, nekas neliecināja par dzemdību tuvumu, un dakterei ir pieņemšanas). Lai arī grūtniecības laikā teicu dakterei, ka domāju – viņa man nebūs ļoti vajadzīga, tomēr šajā brīdī man gribas viņu blakus. Drošībai.
Dzemdību zālē no malas viss droši vien izskatījās kā lētā Holivudas komēdijā – man kontrakcijas ik pa minūtei, bēbītis jau nāk laukā, vecmāte velk man nost zābakus un bikses, es velku nost jaku un kreklu un sviežu to visu stūrī uz krēsla. Kontrakcijas un tā spiedoši plēsošā sajūta man ir izturama tikai kliedzot.
Un man beidzot, pēc divām dzemdībām, nav kauns, ka kliedzu. Jo tā esmu es. Jā, es kliedzu, kad man ir par grūtu, kad nespēju kontrolēt (arī dzīvē) un šoreiz es tajā jūtu spēku. Ilzi jau sen esmu brīdinājusi, ka varu kliegt. No viņas man arī nav kauns. Galu galā viņa jau sen ir “kā ģimene”. Vīrs mani mīļo un palīdz palikt “skaidrā prātā” apslapinot seju ar vēsu ūdeni (tas ļoti palīdzēja arī Riharda dzimšanas dienā). Ienāk mana daktere Viņa ir paspējusi, visa dzemdību komanda ir uz vietas – vīrs, vecmāte, daktere - mazais Kundziņš var piedzimt.
Iekrampējusies vīra rokā, klausoties Ilzē brīdī, kad viņa saka – tagad klausies manī!, sajūtot dakteres mierīgo un maigo pieskārienu spēju atslābināties brīdī, kad jāpagaida, kad nevajag apzināti spiest, lai ļautu ķermenim un mazulim pielāgoties. ( Un man tas ir ellīgi grūti – nedarīt, nogaidīt tad, kad tas šķiet neiespējami).
45 minūtes kopš zvana vīram, 25 minūtes kopš brīža, kad iekāpām mašīnā piedzimst Rūdolfs. Perfektas dzemdības un dzimšanas diena. Ārā snieg, visapkārt ir balts. Vēl rudenī bija sajūta, ka mazais dzims sniegotā dienā. Toreiz tas nelikās reāli, jo Liepājā sniega gandrīz nekad nav.
Tieši tāds kā piedzimis, ne mazgāts, ne ģērbts, ne svērts, ne mērīts, bez dienasgaismas lampām Rūdolfs blakus mammai zem segas ietur maltīti un ar lielām acīm vēro mammīti un tēti.
Tik ļoti, ļoti apzināta diena. Atceros to pa minūtei un pateicos par šo brīnišķīgo dienu un cilvēkiem, kas bija ar mani fiziski un domās. Rīts, kad ir pārņēmis izmisums par iespējamo ierosināšanu un ziņu vecmātei – neiešu uz vizīti. Par savu spēku teikt dakterei un vecmātei “Es gribu dot iespēju sev un savam bērniņam izvēlēties pašiem savu datumu”. Par dakteres un vecmātes rūpēm, pieņemšanu un atbalstu. Par savu brīnišķīgo ķermeni, kurš, izrādās, spēj tik fantastiski dzemdēt arī 35+ vecumā. Par visu garo un ne tik vieglo grūtniecības laiku, kas mani mīcīja un pārveidoja, mainīja, šķiet, šūnu līmenī, lai varētu piedzīvot sapņu dzemdības (par to kādu dienu uzrakstīšu, lai iedvesmotu citas māmiņas, īpaši tās, kurām grūtniecības laiks nav no vieglajiem ne fiziski, ne emocionāli).
Paldies Rūdolfam, vīram, vecmātei Ilze Goldmane, dakterei Vēverei, man pašai un visai grūtniecības/dzemdību atbalsta komandai, ka ļāvāt man (mums) piedzīvot tik skaistu, vērtīgu un spēcinošu pieredzi.
Tev piedzims mazulis, nevis milzis
Pārāk bieži nākas satikt norūpējušās topošās mammas, kurām sola...milzīgu bērnu. Ko tu ēd? Ieturi diētu! Kā tu viņu ārā dabūsi? Patiešām, kā es viņu piedzemdēšu? (it kā nepietiktu rūpes par, ko domāt). Šādi biedējot, kauninot topošajai dzedmētājai nu ne kādi nepalīdzam. Varam iedrošināt pārskatīt ēdienkarti, fiziskās aktivitātes ikdienā. Bet ziniet, arī tas ne vienmēr palīdzēs. Mazulis vienkārši aug lielāks. Bet vai tiešām tas nozīmē grūtas dzemdības un "nevarēt viņu dabūt laukā"? Šis nebūs pētījumos balstīts pārskats, bet mans dzemdību dūlas piedzīvotais 5 gadu laikā. 
Pirmās dienas #ZĪDĪŠANA
Pirmās trīs līdz četras dienas pēc dzemdībām lielākā daļa māmiņu pavada stacionārā. Pirmās dienas jaunie vecāki jūtas ļoti nedroši un nepārliecināti aprūpējot un barojot mazuli. Diemžēl vecāki saņem ļoti pretrunīgu informāciju par bērna zīdīšanu/barošanu. Regulāri saņemu zvanus no sievietes otrajā - trešajā dienā pēc dzemdībām:
"Mazais ir ļoti nemierīgs un raud. Man teica, ka man nav (nepietiek) piena un atnesa maisījumu"
Uzreiz vēlos teikt, ka dažreiz ir situācijas, kad nepieciešamas mazulim papildus dot maisījumu, taču bieži šāds lēmums un rīcība ir pieņemta nepārdomāti.
Par pienu pirmajās dienās:
⚜️Māmiņai pirmajās dienās krūtīs ir pirmpiens - dzeltens, trekns, uzturvielām bagāts šķidrums. Kādai tas pil un ir redzams, citai tas lēnām veidojas un šķietami neko izspiest nevar.
⚜️Tas, ka tu nevari izslaukt gandrīz neko, joprojām nenozīmē, ka tā tur nav. Liec mazuli pie krūts!
⚜️Īstais piens un pilnas krūtis parādīsies- 4-5 dienā, un tas diezgan cieši var būt saistīts ar to, cik bieži/ilgi mazulis būs zīdīts līdz tam.
Kas vajadzīgs mazulim un piena vairošanai. Kā rīkoties?
1️⃣ Pirmajās 12 stundās pēc dzemdībām un aktīvām pirmajām divām - trīs stundām mazulis parasti ir noguris un var nogulēt pat 12 stundas. Šīs pirmās stundas viņš atgūst spēkus un nav speciāli jāmodina, lai pabarotu. Tomēr, ja mazulis mostas, knosās, tad - bērniņš jāliek pie krūts.
2️⃣Pēc tam mazulis ar krūti jābaro ik pa divām stundām, laiku skaitot no zīšanas sākuma līdz zīšanas sākumam, pat, ja zīšana turpinās 40 minūtes.
3️⃣Ja mazais aktīvi zīž un mammas krūtis jūtas labi, zīšanas ilgumu un biežumu var neierobežot, dodot gan vienu, gan otru krūti vienā barošanas reizē. Kādam mazulim pietiks ar 10+10 min. Cits gribēs zīst 30 + 30 minūtes.
4️⃣Ja mazulis dienas laikā ir kārtīgi ēdis ne retāk kā ik pa divām stundām, tad naktī to drīkst nemodināt, bet ļaut pirmās 5-6 stundas gulēt. Tomēr, ja pa dienu zīsts vāji un maz, mazulis ir liels guļava, tad arī naktī viņš jāmodina ik pa 2-3 stundām, lai pabarotu. Naktī bērns jāmodina un jābaro līdz novērojams stabils svara pieaugums.
5️⃣Mazulim un piena vairošanai ļoti būtisks ir āda - āda kontakts. Ne tikai pirmajās stundās, bet arī dienās, nedēļās, mēnešos. Esot pavisam tuvu kailai mammai, kails mazulis nomierinās, tiek stimulēta ēstgriba, vēlme zīst un piena vairošanās. Arī, ja mazulis ir nemierīgs, māmiņas tuvums un krūts ir pirmais, kas palīdzēs viņam atgūt mieru. Bērni neraud tikai tāpēc, ka grib ēst. Mazajam cilvēkam jāadaptējas jaunajā vidē un tas var būt satraucoši, īpaši pirmajās dienās. Raudošs mazulis ir aktīvs mazulis un tas kaut kādā ziņā pasaka, ka viņam tam ir spēks (arī zīst). Lielāka vērība jāpievērš mazulim, kurš ir ļoti miegains, grūti pamodināms, neizrāda vēlmi zīst, ir ļoti atslābis. Aktīvam vai miegainam mazulim noteikti ir jāpaēd.
Cik daudz jāizēd un kā lai zina, ka pietiek?
⚜️Mazuļa kuņģis pirmajās dienās ir mazs un arī ēdienreizes deva ir minimāla:
1d - 5/7 ml
3d - 20/27 ml
7d - 45/60 ml
⚜️Pirmajās divās - trīs dienās mazulis zaudē 10-12% sava svara. Trešajā-ceturtajā dienā svaram pamazām jāpieaug.
⚜️Vērojiet mazuļa vēdera izeju, lai varētu spriest par piena pietiekamību (pie nosacījuma, ka bērns ir zīdis). Pirmajā dienā jābūt vismaz vienai čurai/kakai. Otrajā - divām. Trešajā - trīs. Ceturtajā - četrām. Kakai ar katru dienu jākļūst gaišākai, līdz 4 dienā tā ieguvusi dzeltenīgu krāsu un satur biezpiena veida graudiņus. Ja kaka nemaina krāsu un trešajā/ ceturtajā dienā tā joprojām ir tumša, mazulim patiešām nepietiek piena un papildus jādod maisījums. Paralēli stimulējot (zīdot vai atslaucot) krūts piena veidošanos.
Biežākie iemesli un risinājumi, ja piena nepietiek/ bērns nav paēdis:
⚜️Piens var veidoties lēnāk pēc smagām, ilgām dzemdībām vai ķeizargrieziena.
⚜️Bērns pārāk reti tiek likts pie krūts.
⚜️Bērns nepareizi tiek likts pie krūts, nespēj to satvert, sadusmojas un no krūts atsakās vispār
⚜️Bērns krūti nesatver pareizi, krūtsgals sāp, rodas plaisas, noberzumi, asinis, mazais šādi nespēj izzīst krūti un piens nevairojas.
⚜️Iespējams mazulim ir stingra/ īsa zemmēles vai zemlūpas saitīte, sasprindzis žoklis un viņš fiziski nespēj zīst pilnvērtīgi.
Lūdz vecmātes, pediatra vai zīdīšanas konsultanta palīdzību situācijas izvērtēšanā un uzlabošanā!
. Ja nav iespējams mazuli pabarot zīdot:
✅Atslauc pienu ik pa trīs stundām katru krūti slaucot 10 min. Atceries, ka pirmajā dienā ēdienreizē vajadzīgi 5/7 ml.
✅Ja mazulim piens vai maisījums jādod papildus zīšanai, ir vērts izmantot pipetīti, šļircīti vai mazu katetra vadiņu, kuru piestiprina pie krūts ( ja zīž) vai mammas pirksta.
✅Ēdienreizes laikā un starp tām nodrošini āda - āda kontaktu ar mazuli.
✅Reizēm īslaicīgi var lietot krūts uzgali, lai pasargātu krūti vai palīdzētu satvert krūti ( iesaku retos gadījumos).
✅Pārlieku neatraucies, ja pirmajās dienās sākts dot maisījums. Visbiežāk ar pacietību un zinošu atbalstu tuvākajā laikā iespējams atgriezties pie ekskluzīvas krūts barošanas .Nedod knupīti mazulim, kurš kārtīgi nezīž krūti un neuzrāda svara pieaugumu.
Lai izdodas!
ZĪDĪŠANA. Pirmās stundas.
Mazulis ir piedzimis. Pēc tikko pārvarētajām piedzimšanas grūtībām tuvība ar mammu ir ļoti mierinoša. Krūts zīšana ir ārkārtīgi cieša tuvība gan fiziski, gan emocionāli.
Visizteiktākais zīšanas reflekss mazulim ir pirmajās 30 - 60 dzīves minūtēs. Zīdīšanas uzsākšanai šajā laikā var būt ļoti noteicoša ietekme visā turpmākajā bērna zīdīšanā. Šajā laikā pie krūts pielikts mazulis visbiežāk aktīvi un labprātīgi zīž tādējādi saņemot mierinājumu, pirmās lāses pirmpiena un apmierinot zīšanas refleksu.Ja mazulis un mamma jūtas labi, pirmās divas stundas pēc dzimšanas mazulis atrodas āda - āda kontaktā ar mammu un tiek uzsākta zīdīšana. Mazulim 20-30 minūtes tiek dota viena krūts, tad otra. Atkarībā no mazuļa vēlmes zīst tas var aizņemt 1 - 1,5 stundu. Ļoti individuāli.Nebaidies pielikt mazuli krūtij ļoti tuvu! Jūsu vēderi saskaras. Krūts galiņš piespiežas mazuļa degungalam. Ļauj mazulim meklēt un satvert to pašam! Vari mazuli pieturēt aiz mugurs/pleciem/skausta, taču izvairies aiztikt galviņu.Nesatraucies, ja neredzi dzelteno šķidrumu izdalamies no krūts. Tas, ka tu to neredzi, nenozīmē, ka tā tur nav. Un pat ja tā tur vēl nav (normāli), tuvība ar māmiņu un iespēja zīžot gūt mierinājumu un labsajūtu ir vienlīdz svarīga.Ja mazulis nezīž, ļauj viņam vienkārši būt tuvu pie krūts. Laizīt to, sasmaržot, sajust ar lūpām , vaidziņiem, rociņām. Ja vēlies, vari palīdzēt mazulim satvert krūti, to (krūti) pieturot.Ja kādu iemeslu dēļ (piem., ķeizargrieziens) nav iespējams mazuli pielikt pie krūts pirmajā stundā, tētis droši var likt kailu mazuli uz sava kaila vēdera un ļaut mazulim zīst savu rociņu vai tēta pirkstu, līdz mazulis varēs piekļūt krūtij.Pēc pirmajām divām - trīs aktīva nomoda un zīšanas stundām mazulis parasti ir noguris un iemieg. Atpūties arī tu pati pēc lielā darba. Drīz būs jāceļas, lai barotu mazuli atkal. Svarīgākais tavās dzemdībās
Katrai grūtniecei ir kādas gaidas, vēlmes vai cerības par dzemdībām. Parasti kā pirmā tiek minēta
- GALVENAIS, LAI BĒRNAM VISS IR LABI.
Šī vēlme it kā pašsaprotami nosaka rīcību - es pilnībā uzticos mediķiem.
Tā arī bieži māmiņas (un vēl vairāk tēti) saka:
- DAKTERI JAU TUR BŪS, VIŅI LABĀK ZINĀS, KAS JĀDARA.
- TĀTAD JŪS PILNĪBĀ UZTICIETIES MEDIĶIEM UN PAĻAUJIETIES, KA VIŅI PALĪDZĒS MAZAJAM PIEDZIMT.
- NU JĀ, VIENĪGI ES NEGRIBĒTU, KA DZEMDĪBAS STIMULĒ VAI VEIC IEGRIEZUMU.
Šajā brīdī tiek izteikta vēlme pēc maksimāli dabiskām dzemdībām (bez iejaukšanās), taču plānotā rīcība "pilnībā uzticēties mediķiem" nav atbilstoša vēlmei dzemdēt dabiski. (Protams, var un notiek arī pilnīgi dabiskas dzemdības, paļaujoties tikai uz mediķiem. Taču šoreiz mērķis ir uzrunāt katra paša atbildību un līdzdalību mērķa sasniegšanā)
- TĀTAD, KĀDAS TU GRIBI UN REDZI SAVAS DZEMDĪBAS?
- LAIKAM ES GRIBU DABĪGAS DZEMDĪBAS
Nereti vēlmes slēpjas aiz bailēm par kaut ko. Piemēram, sievietei ir bail, ka dzemdību laikā viņai nestāstīs, kas un kāpēc tiks/tiek darīts. Tātad, viņas vēlme ir, ka dzemdību laikā viņa tiks respektēta, ar viņu komunicēs un informēs par notiekošo vai nepieciešamajām manipulācijām. Katrai sievietei/ ģimenei vajadzību/vēlmju piramīda būs savādāka. Galvenais jautājums ir:
- KĀDA BŪS TAVA RĪCĪBA, LAI PĒC IESPĒJAS PIEDZĪVOTU SAVAS SAPŅU DZEMDĪBAS? VAI PLĀNOTĀ RĪCĪBA VEICINA VAI APGRŪTINA MĒRĶA SASNIEGŠANU?
Īss piemērs no manām dzemdībām.
Mans galvenais mērķis bija, lai viss ir kārtībā mazulim un man. Es uzticējos mediķiem, ka viņi zinās, kas man jādara. (Šodien man tas izklausās mazliet smieklīgi). Man nebija nekādu ekspektāciju par to, kā varētu izskatīties manas dzemdības. Tolaik dzemdības manā saprašanā bija tīri medicīnisks notikums, kuru vada dakteris. Viņš zinās labāk. Tātad man nebija nekāda rīcības plāna par to, KĀ DZEMDĒŠU ES?
Sākoties dzemdībām, es ierados slimnīcā pēc palīdzības. Un ziniet, es saņēmu pilnībā visu to, uz ko paļāvos. Visu to, ko mediķis var dot savas profesijas ietvaros:
ūdeņu pārduršanu
stimulēšanu
epidurālo anestēziju
Mērķis bija sasniegts - mazulim un man viss bija kārtībā. Esam dzīvi un veseli.
Nākamos gadus, dziedējot emocionālos pārdzīvojumus, es sapratu, cik daudz neapzinātu vēlmju manī bija par dzemdībām un cik maz apzinātas rīcības.
Ko es ar šo gribu teikt?
Apzinieties savas dzemdību vajadzības un vēlmes. Atrodiet savu atbildības daļu un atbilstošu rīcību to sasniegšanai.
Nē, tas negarantē, ka viss izdosies pēc plāna A. Bet jūs būsiet izdarījusi visu, kas ir jūsu atbildības un iespēju robežās, lai savu vēlamo dzemdību vīziju piepildītu.
Lai izdodās!
Dūla Inga
Vai man vajadzīga zīdīšanas konsultācija? CEĻVEDIS
Zīdīšanas kosultācija Liepājā, Saldū, apkārtnē vai Online
T. 22338121
Beigt zīdīt saudzīgi
Zīdīt savu bērnu ir dabiski, normāli un pat vajadzīgi. Vēl dabiskāk un vajadzīgāk ir barot savu bērnu vispār, arī ar maisījumu. Cik ilgi? To varat atbildēt tikai Jūs pati un jūsu bērns.
Beigt zīdīt - kā? Mana pārliecība ir, ka tas jādara saudzīgi, lēni, jo vardarbīgi kaut ko atņemot, mēs radām papildus nevajadzīgu stresu bērnam. Arī sev.
8 vienkārši soļi kā veidot tuvas attiecības ar mazuli puncī
Iepriekšējā
rakstā stāstīju par to, kāpēc ir svarīgi veidot attiecības ar
bērniņu jau grūtniecības laikā. Šoreiz apskatīsim 8 vienkāršus
veidus kā patiesi būt kopā ar savu vēl nedzimušo mazuli, veidot
tuvas attiecības, drošu piesaisti, kas liks pamatus,
pašpārliecināta, droša un neatkarīga cilvēka dzīvei. Lielākoties
tas ir ļoti vienkārši. Tas prasa tikai pāris minūtes katru
dienu.
Mammīt, lūdzu, uzdāvini Man Savu Laiku! jeb Tik svarīgais laiks ar bērniņu, kurš vēl puncī
