Beigt zīdīt saudzīgi
Zīdīt savu bērnu ir dabiski, normāli un pat vajadzīgi. Vēl dabiskāk un vajadzīgāk ir barot savu bērnu vispār, arī ar maisījumu. Cik ilgi? To varat atbildēt tikai Jūs pati un jūsu bērns.
Beigt zīdīt - kā? Mana pārliecība ir, ka tas jādara saudzīgi, lēni, jo vardarbīgi kaut ko atņemot, mēs radām papildus nevajadzīgu stresu bērnam. Arī sev.
Par mums
Oktobris. GADIŅŠ UN IEKŠĒJS SPĒKS VĒL BAROT.
Bērniņam jau gadiņš un joprojām baroju ar krūti. Arvien biežāk dzirdu jautājumus, kas mijās ar neizpratni, iespējams pat nosodījumu - Tu vēl baro?! Viņš taču jau liels! Cik tad ilgi tā barosi? Nav par ilgu? Pirmajā brīdī sāk gribēties taisnoties - nav jau viņš nemaz tik liels! -man jau nav grūti! (lai gan patiesībā fiziski patiešām ir grūti) utml. Taču taisnošanās un kaunēšanās posmam jūtos par vecu, tāpēc izslejos un saku - mums to vēl vajag, abiem. Un tā arī patiesi domāju - mazulim tas nāk tikai par labu, gan viņa imunitātei, bet vēl jo vairāk emocionālajai attīstībai. Bērniņš it kā jau tiešām ir liels, ēd cieto pārtiku, skrien, kāpj, krīt un tiiik daudz jauna apgūst. Krūts ir tas, ko viņš pazīst kopš dzimšanas, tas, kas viņu spēj mierināt vislabāk. Tad, kāpēc, lai es viņam to atņemtu, kamēr abi spējam ar to būt mierā.
Starp citu, tie, kas nosoda, paši nereti savus bērnus nav barojuši vispār vai arī darījuši to neilgu laiku. Un arī tas ir normāli. Viņiem ir bijuši savi iemesli vai apstākļi. Un tie nav nosodāmi. Sieviete, kas jūs nosoda par ilgo barošanu, it kā lūdz pēc apliecinājuma - es taču darīju pareizi, ka beidzu barot 3 mēnešos! Es taču esmu laba mamma! Jo šīs sievietes pārdzīvo, ka neizdevās. Un viņa ir laba mamma arī tad, ja nav ar krūti barojusi vispār. Tieši tik pat laba, cik tā, kura baroja 2 gadus.
Novembris/decembris - JŪTOS IZTUKŠOTA
Pa dienu krūtsēšana pilnībā nav aktuāla, ir visa kā cita tik interesanta. Taču naktīs atgūstam visu ar uzviju. Mūsu "lielais bērns" mostas ik pa stundai, pusotrai un prasa krūti. Psiholoģiski, emocionāli es to visu saprotu. Emocionāli arī pati īsti neesmu gatava beigt, taču pārgurums ir nereāls. Ir naktis, kad nav gulēts vispār - tikko kā iemiegu, puika ir augšā. Un ir pilnīgi skaidrs, ka pats viņš labprātīgi no tā neatteiksies. Lēmumu atradināt no krūts atlieku dienu no dienas, meklēju pēc iespējas daudzpusīgāku informāciju kā to izdarīt savam bērnam saudzīgi. Vīrs piedāvā man vnk uz pāris naktīm pazust, bet tas man galīgi nešķiet saudzīgi. Drīzāk vardarbīgi. Bet arī tas ir variants.
Janvāris - AR LIELU PACIETĪBU, IECIETĪBU UN NEATLAIDĪBU
Kaut kad janvārī es saprotu, ka es vairs nespēju. Ar lielu apņēmību uzsākam atradināšanos.
- Sākam ar to, ka izlaižam katru otro nakts ēdināšanas reizi. Nē, tas nav vienkārši, jo ierastajai zīšanai ir jāpiedāvā alternatīva un mazais protestē ar abām rokām un kājām, turklāt skaļi. Šajās reizēs piedāvāju padzerties ūdeni. Nekādus saldinātus dzērienus vai maisījumu, jo tas situāciju varētu tikai pasliktināt. Piedāvāju knupīti. Apskauju, glāstu. Zīdīšana ir ļoti ciešs, intīms pieskāriens. Bērnam jāpiedāvā cits mīlestības pilns pieskāriens. Sākumā viņš no tā visa dusmās atsakās un kliedz it kā sacīdams: "Gribuuu savuu pupiņuuuu! Dooood! " Es elpoju, lēnu un mierīgi. Reizēm ir tikai sekunde atlikusi, lai es padotos. Bet tad, kā juzdams, pieslēdzas vīrs. Svarīgs ir vārds PIEDĀVĀJU, nevis uzspiežu. Pirmajās reizēs viņš dusmās grūž prom pudeli, knupi vai mani un manu apskāvienu. Respektēju, ļauju. Pēc brīža atkal piedāvāju, un viņš pieņem. Viņa seja atrodas pret manu seju, starp krūtīm un bērnu ir mīkstais lācītis, lai nebūtu tiešs kontakts ar krūtīm. tas varētu būt nejauki, spiest pie krūtīm, bet nedot! Starp citu puika guļ mūsu gultā kopā ar mums, tāpēc pārmaiņus blakus viņam gulēja vīrs.
- Pēc apmēram nedēļas sākām midzināties bez krūts. Visa aizmigšana pārsvarā bija mierīga, bet ilga 40 - 60 minūtes. Jāapbruņojas ar lielu pacietību un mieru. Midzinājāmies ar siltu ūdeni vai nesaldinātu zāļu tēju un knupīti. Nākamā mošanās reize sakrita ar jau iepriekšējā nedēļā izlaisto ēšanas laiku -> izlaidām arī šo ēšanu ar jau ierasto rituālu. Dažreiz ir jāpacīnās, lai viņš iemigtu. Citu reizi pietiek ar pasniegtu knupīti un uzliktu roku uz vēderiņa. Nākamajā pamošanās reizē paēdam, jo arī manas krūtis ir pilnas. Pēc tam sanāk atkal izlaist vienu ēšanu un tad pēdējā zīdīšanas reize ir no rīta, īsi pirms pamošanās.
- Man šķita svarīgi - ja pa dienu kādā brīdī bērniņš redz kailas krūtis un izrāda interesi - nekaunini viņi, neatņem ar varu. Pirmais variants - ātri apģērbies, samīļo bērnu un piedāvā ko citu (dzert, ēst, mantu). Otrais variants - ļauj pienākt pie krūts uz īsu brīdi, tādējādi apliecinot , ka ar varu nekas netiek atņemts. Parasti mūsu puikam pietika tikai viltīgi pieskarties krūtij vai trīs reizes pasūkt, lai saprastu, ka nevajag.
- Trešajā - ceturtajā nedēļā noņēmām arī rīta ēšanu, tādējādi palika viena ēšanas reize ap 3iem - 4iem naktī. Sākumā iemigšanas reizes bija ilgākas un grūtas. Bet ar lielu pacietību, iecietību un neatlaidību, šobrīd iemiegam 10-20 minūtēs. Nē, puika joprojām neguļ 8 stundas no vietas. Pamostas pēc 3-4 stundām, sameklē pudelīti, padzeras, saņem mammas vai tēta siltumu un čuč tālāk. Pārsvarā to vienu reizi dabūj arī krūti, kaut gan vairākas naktis izticis arī bez tā.
- Svarīgi ir nemainīt savu taktiku, nepadoties brīžos, kad vieglāk šķiet iedot to pupu, lai tik beidz kliegt un guļ. Pirmkārt, tas bērnu pagalam apmulsina, atstājot viņu pilnīgā neizpratnē par to, ko tad mamma no viņa grib. Otrkārt, viņš ātri saprot, ka ar kliegšanu var panākt savu. Ja teiktu, ka tas bija viegli, es melotu. Bet svētīgi gan. Beidzot, pēc 1 gada 4 mēnešu ilgas neizgulēšanās, es sāku nedaudz izgulēties. Tās 4 stundas, ko var nogulēt no vietas nepamostoties, ir tik nenormāli saldas!
- Šīs nav vienīgās un patiesās vadlīnijas zīdīšanas saudzīgā atradināšanā. Tā ir tikai mūsu pieredze un mana izpratne par saudzīgu, nevardarbīgu bērna atradināšanu no krūts. Lai Jums izdodas atrast savu ceļu!