Manu trešo dzemdību pieredze
Dzemdības, kurās Dievs visu salicis pa minūtei jeb piedzīvot lielu Dieva mīlestību un apzināties savu varenību.
15.02.2021, Liepāja
9.00 sms vecmātei: “Es zinu, ka ar mani nav viegli, bet es negribu šodien nekur iet (uz vizīti)”
10.00 iztīru dzīvokli
11.00 telefonsaruna ar vecmāti. Izrunāšanās, asaras, līdzi jušana, sapratne. Abpusēja. Es vēl padomāšu, vai iešu.
12.00 zīdīšanas konsultācija
13.00 aiziešu uz vizīti, lai arī negribu. Virs piedāvā aizvest, atsaku, gribu izvēdināties. Izeju krietni laicīgi, jo ātri pēdējās dienās vairs paiet nevaru. Arī pēc vakardienas 10km pastaigas Kazdangas parkā spēka daudz nav. No rīta dažas reizes sāpīgi iesāpējās urīnpūšļa rajonā. Ejot uz vizīti runāju ar sevi, vēders ik palaikam savelk, bet nepievēršu tam uzmanību. Par sāpēm to ne tuvu nosaukt nevar, turklāt tā bijis bieži un vēl stiprāk iepriekšējās nedēļās. Jau trīs nedēļas emocionāli esmu dzemdībās, savām cerību pilnajām sajūtām vairs neuzticos un neatļaujos sacerēties, ka kaut kas notiek un pāraugs kontrakcijās.
14.00 vizīte. Vispirms vecmāte Ilze Goldmane mani samīļo Paldies Tev! Negribu ne runāt, ne domāt. Tēma ierosināšana manī izraisa milzu stresu, bēdas un sastingumu. Negribu. Pēc piedzīvota grūtniecības zaudējuma, priekšlaicīgu dzemdību draudu pārdzīvojuma, ar pietiekami lielu zināšanu bagāžu ir neiedomājami grūti palikt stabilai pašai savās vēlmēs un lēmumos.
Ir brīži, kad esmu pilnīgi droša, ka Dievs rūpējas un viss ir paredzēts vislabākajā veidā un man nav par ko uztraukties…un tad ir cilvēcīgo šaubu un baiļu ielejas, kur neko vairs nesaproti, nekam netici un galvā izdzīvo visus scenārijus. Un tā sērfo no viena viļņa uz otru, tumšākajās ielejās balstoties pie savas atbalsta komandas – vīra, psiholoģes, dūlas Jana Biezā, mammas, Dieva.
Atnāk daktere, izstāstu savu plānu – vēl 3 dienas gaidu un tad, ja vajadzēs dzeršu kokteili. Konjaks jau nopirkts, ar rīcineļļu vēl nesteidzos. Dzert ŠODIEN? NĒ. ES GRIBU DOT IESPĒJU SEV UN SAVAM MAZULIM IZLEMT TO PAŠAM. Daktere pieņem šo manu vēlmi (vajadzību!). Viņa saka, ka rīt tad vajadzētu aizbraukt pierakstīt toņus un usg. “Negribu.”, atbildu, lai arī saprotu, ka droši vien tas ir prātīgi. Paldies dakterei par iejūtību, sapratni un pieņemšanu, man tas ir ļoti svarīgi. Viņa piedāvā aizbraukt uz slimnīcu tagad un pierakstīt toņus. Ja viss labi, tad vēl varam nogaidīt. Labi, to es varu. Mana vecmāte tagad var un abas braucam uz slimnīcu.
Pēc 20 minūtēm esam slimnīcā . Pa ceļam vēders pāris reizes ir sasprindzis, taču nepievēršu uzmanību. Negribu sacerēties un vilties. Tā ir bijis jau 3 nedēļas vairākas reizes, turklāt gaišā dienas laikā aktīvas dzemdības reti kad sākas
20 minūtes pierakstam toņus. Nešķiet, ka vilkšana paliktu stiprāka, taču piefiksēju, ka katrā sajūtā tomēr elpoju. Ar Ilzi runājam par attālināto mācību grūtumu un izmisumu. Es joprojām pieļauju iespēju, ka viss tūlīt apstāsies un rīt no rīta atkal pamodīšos 2in1.
Šķiet, ka Ilze domā citādi. Pieraksts saka, ka sāpes ir ik pa 4 minūtēm un to stiprums ir 100. (Pirmajās dzemdībās šeit es kliedzu pēc epidurālās). Nu labi, varbūt, ka beidzot kontrakcijas būs sākušās. Tā kā šodien brokastīs esmu apēdusi tikai vienu maizīti, tad saku, lai Ilze ved mani uz Bulanžēriju pēc eklēra, tad es iešu mājās paēdīšu pusdienas un, ja viss turpināsies, tad pēc kādām 4-5 stundām zvanīšu viņai. Kamēr no 2. stāva esam tikušas līdz mašīnai, kontrakcijas ir palikušas vēl biežākas, par bulanžēriju pārdomāju – varētu būt ilgi aiziet līdz mājām. Zvanu vīram, ka beidzot laikam dzemdības būs sākušās, lai taisās mājās, izņem brāli no bērnudārza un iebrauc Bulanžērijā pēc eklēra. Kontrakcijas ir biežas (nezinām tieši cik, jo nav sajūtas, ka vajadzētu uzņemt laiku), taču saku – “bet īsas.” Uz ko Ilze atbild – nu nezinu gan, ja būtu īsas, tad Tu tik ilgi nepūstu Viņa mani slavē, saka, ka esmu riktīga malacīte ..un, ka aizbrauksim uz mājām, paņemsim somu un brauksim atpakaļ. “Tu ko, nē!! Tev vēl pacientes, brauc droši uz doktorātu.” Kaut kur pie Metalurga rakstu vīram, lai nebrauc pēc eklēriem, bet pēc iespējas ātrāk nokļūst mājās. Ar Ilzi ejam uz dzīvokli, lai tur sagaidītu vīru un saprastu, vai mums vēl ir laiks. Atceros, kādā ātrumā uzskrēju pa trepēm starp kontrakcijām, jo trepēs palikt negribējās. Vīrs kavējas, dēlam bērnu dārzā nodarbība – “Ej viņam pakaļ un brauc mājās!!!”
Saku Ilzei, ka man lauž gurnus. Kontrakcijās elpoju, bet tā joprojām NAV sāpju sajūta. Ilze saka, ka brauksim uz slimnīcu un šeit arī es pati saprotu, ja noies ūdeņi, uz slimnīcu mēs nepaspēsim. Tajā brīdī atbrauc vīrs. Ar piespiešanos ēdu siermaizi, ko lielā meita uztaisīja ( jo šodien taču neesmu ēdusi pusdienas). Ilze mudina, lai ņemam somas un braucam. Pagaidi Ilze, man vēl vajag uz tualeti, neatceros, vai šodien esmu tur bijusi “pa lielam”, negribu, lai redzi manas kakas ( ak, dzemdētāju lielais bieds kakas!). “Nē mīļā, nekur Tu neiesi!”- saka Ilze un stumj mani ārā pa durvīm. Nu labi. Sabučoju meitu un dēlu un dodamies uz mašīnu. Laikam jau tajā brīdī atnāk sajūta, ka dzemdēju un sāk sāpēt. Ir sajūta, ka viņš jau nāk. Kāpju mašīnas aizmugurējā sēdeklī četrāpus ar dibenu uz augšu. Kontrakcijās rūcu un kliedzu vīram, lai pa bruģi un līkumos brauc lēnu. Ilze turas mums blakus. Tā nu divas mašīnas skaidrā dienas laikā caur pilsētu brauc uz 110km/h, cerot, ka nebūs radari un policijas.
Beidzot ir sajūta par REAL dzemdībām. Uzņemšanā vīrs pastumj malā citus cilvēkus, iedod manus dokumentus un paziņo, ka sieva mašīnā dzemdē. Dzemdību nodaļā skrējienā mani sagaida Ilze, pārģērbusies, vien kurpes nepaspēja uzvilkt Viņa saka, ka daktere laikam nepaspēšot ( jo taču tikko, pirms nepilnām divām stundām tikāmies doktorātā, nekas neliecināja par dzemdību tuvumu, un dakterei ir pieņemšanas). Lai arī grūtniecības laikā teicu dakterei, ka domāju – viņa man nebūs ļoti vajadzīga, tomēr šajā brīdī man gribas viņu blakus. Drošībai.
Dzemdību zālē no malas viss droši vien izskatījās kā lētā Holivudas komēdijā – man kontrakcijas ik pa minūtei, bēbītis jau nāk laukā, vecmāte velk man nost zābakus un bikses, es velku nost jaku un kreklu un sviežu to visu stūrī uz krēsla. Kontrakcijas un tā spiedoši plēsošā sajūta man ir izturama tikai kliedzot.
Un man beidzot, pēc divām dzemdībām, nav kauns, ka kliedzu. Jo tā esmu es. Jā, es kliedzu, kad man ir par grūtu, kad nespēju kontrolēt (arī dzīvē) un šoreiz es tajā jūtu spēku. Ilzi jau sen esmu brīdinājusi, ka varu kliegt. No viņas man arī nav kauns. Galu galā viņa jau sen ir “kā ģimene”. Vīrs mani mīļo un palīdz palikt “skaidrā prātā” apslapinot seju ar vēsu ūdeni (tas ļoti palīdzēja arī Riharda dzimšanas dienā). Ienāk mana daktere Viņa ir paspējusi, visa dzemdību komanda ir uz vietas – vīrs, vecmāte, daktere - mazais Kundziņš var piedzimt.
Iekrampējusies vīra rokā, klausoties Ilzē brīdī, kad viņa saka – tagad klausies manī!, sajūtot dakteres mierīgo un maigo pieskārienu spēju atslābināties brīdī, kad jāpagaida, kad nevajag apzināti spiest, lai ļautu ķermenim un mazulim pielāgoties. ( Un man tas ir ellīgi grūti – nedarīt, nogaidīt tad, kad tas šķiet neiespējami).
45 minūtes kopš zvana vīram, 25 minūtes kopš brīža, kad iekāpām mašīnā piedzimst Rūdolfs. Perfektas dzemdības un dzimšanas diena. Ārā snieg, visapkārt ir balts. Vēl rudenī bija sajūta, ka mazais dzims sniegotā dienā. Toreiz tas nelikās reāli, jo Liepājā sniega gandrīz nekad nav.
Tieši tāds kā piedzimis, ne mazgāts, ne ģērbts, ne svērts, ne mērīts, bez dienasgaismas lampām Rūdolfs blakus mammai zem segas ietur maltīti un ar lielām acīm vēro mammīti un tēti.
Tik ļoti, ļoti apzināta diena. Atceros to pa minūtei un pateicos par šo brīnišķīgo dienu un cilvēkiem, kas bija ar mani fiziski un domās. Rīts, kad ir pārņēmis izmisums par iespējamo ierosināšanu un ziņu vecmātei – neiešu uz vizīti. Par savu spēku teikt dakterei un vecmātei “Es gribu dot iespēju sev un savam bērniņam izvēlēties pašiem savu datumu”. Par dakteres un vecmātes rūpēm, pieņemšanu un atbalstu. Par savu brīnišķīgo ķermeni, kurš, izrādās, spēj tik fantastiski dzemdēt arī 35+ vecumā. Par visu garo un ne tik vieglo grūtniecības laiku, kas mani mīcīja un pārveidoja, mainīja, šķiet, šūnu līmenī, lai varētu piedzīvot sapņu dzemdības (par to kādu dienu uzrakstīšu, lai iedvesmotu citas māmiņas, īpaši tās, kurām grūtniecības laiks nav no vieglajiem ne fiziski, ne emocionāli).
Paldies Rūdolfam, vīram, vecmātei Ilze Goldmane, dakterei Vēverei, man pašai un visai grūtniecības/dzemdību atbalsta komandai, ka ļāvāt man (mums) piedzīvot tik skaistu, vērtīgu un spēcinošu pieredzi.
#dzemdības #dzemdībupieredze #straujasdzemdības