Inga Vaivode - Dūla, Zīdīšanas konsultants - Blogs

Manu trešo dzemdību pieredze

Sun, 28 Feb 2021 13:00:00 +0000

Dzemdības, kurās Dievs visu salicis pa minūtei jeb piedzīvot lielu Dieva mīlestību un apzināties savu varenību.

15.02.2021, Liepāja

9.00 sms vecmātei: “Es zinu, ka ar mani nav viegli, bet es negribu šodien nekur iet (uz vizīti)”

10.00 iztīru dzīvokli

11.00 telefonsaruna ar vecmāti. Izrunāšanās, asaras, līdzi jušana, sapratne. Abpusēja. Es vēl padomāšu, vai iešu.

12.00 zīdīšanas konsultācija

13.00 aiziešu uz vizīti, lai arī negribu. Virs piedāvā aizvest, atsaku, gribu izvēdināties. Izeju krietni laicīgi, jo ātri pēdējās dienās vairs paiet nevaru. Arī pēc vakardienas 10km pastaigas Kazdangas parkā spēka daudz nav. No rīta dažas reizes sāpīgi iesāpējās urīnpūšļa rajonā. Ejot uz vizīti runāju ar sevi, vēders ik palaikam savelk, bet nepievēršu tam uzmanību. Par sāpēm to ne tuvu nosaukt nevar, turklāt tā bijis bieži un vēl stiprāk iepriekšējās nedēļās. Jau trīs nedēļas emocionāli esmu dzemdībās, savām cerību pilnajām sajūtām vairs neuzticos un neatļaujos sacerēties, ka kaut kas notiek un pāraugs kontrakcijās.

14.00 vizīte. Vispirms vecmāte Ilze Goldmane mani samīļo Paldies Tev! Negribu ne runāt, ne domāt. Tēma ierosināšana manī izraisa milzu stresu, bēdas un sastingumu. Negribu. Pēc piedzīvota grūtniecības zaudējuma, priekšlaicīgu dzemdību draudu pārdzīvojuma, ar pietiekami lielu zināšanu bagāžu ir neiedomājami grūti palikt stabilai pašai savās vēlmēs un lēmumos.

Ir brīži, kad esmu pilnīgi droša, ka Dievs rūpējas un viss ir paredzēts vislabākajā veidā un man nav par ko uztraukties…un tad ir cilvēcīgo šaubu un baiļu ielejas, kur neko vairs nesaproti, nekam netici un galvā izdzīvo visus scenārijus. Un tā sērfo no viena viļņa uz otru, tumšākajās ielejās balstoties pie savas atbalsta komandas – vīra, psiholoģes, dūlas Jana Biezā, mammas, Dieva.

Atnāk daktere, izstāstu savu plānu – vēl 3 dienas gaidu un tad, ja vajadzēs dzeršu kokteili. Konjaks jau nopirkts, ar rīcineļļu vēl nesteidzos. Dzert ŠODIEN? NĒ. ES GRIBU DOT IESPĒJU SEV UN SAVAM MAZULIM IZLEMT TO PAŠAM. Daktere pieņem šo manu vēlmi (vajadzību!). Viņa saka, ka rīt tad vajadzētu aizbraukt pierakstīt toņus un usg. “Negribu.”, atbildu, lai arī saprotu, ka droši vien tas ir prātīgi. Paldies dakterei par iejūtību, sapratni un pieņemšanu, man tas ir ļoti svarīgi. Viņa piedāvā aizbraukt uz slimnīcu tagad un pierakstīt toņus. Ja viss labi, tad vēl varam nogaidīt. Labi, to es varu. Mana vecmāte tagad var un abas braucam uz slimnīcu.

Pēc 20 minūtēm esam slimnīcā . Pa ceļam vēders pāris reizes ir sasprindzis, taču nepievēršu uzmanību. Negribu sacerēties un vilties. Tā ir bijis jau 3 nedēļas vairākas reizes, turklāt gaišā dienas laikā aktīvas dzemdības reti kad sākas

20 minūtes pierakstam toņus. Nešķiet, ka vilkšana paliktu stiprāka, taču piefiksēju, ka katrā sajūtā tomēr elpoju. Ar Ilzi runājam par attālināto mācību grūtumu un izmisumu. Es joprojām pieļauju iespēju, ka viss tūlīt apstāsies un rīt no rīta atkal pamodīšos 2in1.

Šķiet, ka Ilze domā citādi. Pieraksts saka, ka sāpes ir ik pa 4 minūtēm un to stiprums ir 100. (Pirmajās dzemdībās šeit es kliedzu pēc epidurālās). Nu labi, varbūt, ka beidzot kontrakcijas būs sākušās. Tā kā šodien brokastīs esmu apēdusi tikai vienu maizīti, tad saku, lai Ilze ved mani uz Bulanžēriju pēc eklēra, tad es iešu mājās paēdīšu pusdienas un, ja viss turpināsies, tad pēc kādām 4-5 stundām zvanīšu viņai. Kamēr no 2. stāva esam tikušas līdz mašīnai, kontrakcijas ir palikušas vēl biežākas, par bulanžēriju pārdomāju – varētu būt ilgi aiziet līdz mājām. Zvanu vīram, ka beidzot laikam dzemdības būs sākušās, lai taisās mājās, izņem brāli no bērnudārza un iebrauc Bulanžērijā pēc eklēra. Kontrakcijas ir biežas (nezinām tieši cik, jo nav sajūtas, ka vajadzētu uzņemt laiku), taču saku – “bet īsas.” Uz ko Ilze atbild – nu nezinu gan, ja būtu īsas, tad Tu tik ilgi nepūstu Viņa mani slavē, saka, ka esmu riktīga malacīte ..un, ka aizbrauksim uz mājām, paņemsim somu un brauksim atpakaļ. “Tu ko, nē!! Tev vēl pacientes, brauc droši uz doktorātu.” Kaut kur pie Metalurga rakstu vīram, lai nebrauc pēc eklēriem, bet pēc iespējas ātrāk nokļūst mājās. Ar Ilzi ejam uz dzīvokli, lai tur sagaidītu vīru un saprastu, vai mums vēl ir laiks. Atceros, kādā ātrumā uzskrēju pa trepēm starp kontrakcijām, jo trepēs palikt negribējās. Vīrs kavējas, dēlam bērnu dārzā nodarbība – “Ej viņam pakaļ un brauc mājās!!!”

Saku Ilzei, ka man lauž gurnus. Kontrakcijās elpoju, bet tā joprojām NAV sāpju sajūta. Ilze saka, ka brauksim uz slimnīcu un šeit arī es pati saprotu, ja noies ūdeņi, uz slimnīcu mēs nepaspēsim. Tajā brīdī atbrauc vīrs. Ar piespiešanos ēdu siermaizi, ko lielā meita uztaisīja ( jo šodien taču neesmu ēdusi pusdienas). Ilze mudina, lai ņemam somas un braucam. Pagaidi Ilze, man vēl vajag uz tualeti, neatceros, vai šodien esmu tur bijusi “pa lielam”, negribu, lai redzi manas kakas ( ak, dzemdētāju lielais bieds kakas!). “Nē mīļā, nekur Tu neiesi!”- saka Ilze un stumj mani ārā pa durvīm. Nu labi. Sabučoju meitu un dēlu un dodamies uz mašīnu. Laikam jau tajā brīdī atnāk sajūta, ka dzemdēju un sāk sāpēt. Ir sajūta, ka viņš jau nāk. Kāpju mašīnas aizmugurējā sēdeklī četrāpus ar dibenu uz augšu. Kontrakcijās rūcu un kliedzu vīram, lai pa bruģi un līkumos brauc lēnu. Ilze turas mums blakus. Tā nu divas mašīnas skaidrā dienas laikā caur pilsētu brauc uz 110km/h, cerot, ka nebūs radari un policijas.

Beidzot ir sajūta par REAL dzemdībām. Uzņemšanā vīrs pastumj malā citus cilvēkus, iedod manus dokumentus un paziņo, ka sieva mašīnā dzemdē. Dzemdību nodaļā skrējienā mani sagaida Ilze, pārģērbusies, vien kurpes nepaspēja uzvilkt Viņa saka, ka daktere laikam nepaspēšot ( jo taču tikko, pirms nepilnām divām stundām tikāmies doktorātā, nekas neliecināja par dzemdību tuvumu, un dakterei ir pieņemšanas). Lai arī grūtniecības laikā teicu dakterei, ka domāju – viņa man nebūs ļoti vajadzīga, tomēr šajā brīdī man gribas viņu blakus. Drošībai.

Dzemdību zālē no malas viss droši vien izskatījās kā lētā Holivudas komēdijā – man kontrakcijas ik pa minūtei, bēbītis jau nāk laukā, vecmāte velk man nost zābakus un bikses, es velku nost jaku un kreklu un sviežu to visu stūrī uz krēsla. Kontrakcijas un tā spiedoši plēsošā sajūta man ir izturama tikai kliedzot.

Un man beidzot, pēc divām dzemdībām, nav kauns, ka kliedzu. Jo tā esmu es. Jā, es kliedzu, kad man ir par grūtu, kad nespēju kontrolēt (arī dzīvē) un šoreiz es tajā jūtu spēku. Ilzi jau sen esmu brīdinājusi, ka varu kliegt. No viņas man arī nav kauns. Galu galā viņa jau sen ir “kā ģimene”. Vīrs mani mīļo un palīdz palikt “skaidrā prātā” apslapinot seju ar vēsu ūdeni (tas ļoti palīdzēja arī Riharda dzimšanas dienā). Ienāk mana daktere Viņa ir paspējusi, visa dzemdību komanda ir uz vietas – vīrs, vecmāte, daktere - mazais Kundziņš var piedzimt.

Iekrampējusies vīra rokā, klausoties Ilzē brīdī, kad viņa saka – tagad klausies manī!, sajūtot dakteres mierīgo un maigo pieskārienu spēju atslābināties brīdī, kad jāpagaida, kad nevajag apzināti spiest, lai ļautu ķermenim un mazulim pielāgoties. ( Un man tas ir ellīgi grūti – nedarīt, nogaidīt tad, kad tas šķiet neiespējami).

45 minūtes kopš zvana vīram, 25 minūtes kopš brīža, kad iekāpām mašīnā piedzimst Rūdolfs. Perfektas dzemdības un dzimšanas diena. Ārā snieg, visapkārt ir balts. Vēl rudenī bija sajūta, ka mazais dzims sniegotā dienā. Toreiz tas nelikās reāli, jo Liepājā sniega gandrīz nekad nav.

Tieši tāds kā piedzimis, ne mazgāts, ne ģērbts, ne svērts, ne mērīts, bez dienasgaismas lampām Rūdolfs blakus mammai zem segas ietur maltīti un ar lielām acīm vēro mammīti un tēti.

Tik ļoti, ļoti apzināta diena. Atceros to pa minūtei un pateicos par šo brīnišķīgo dienu un cilvēkiem, kas bija ar mani fiziski un domās. Rīts, kad ir pārņēmis izmisums par iespējamo ierosināšanu un ziņu vecmātei – neiešu uz vizīti. Par savu spēku teikt dakterei un vecmātei “Es gribu dot iespēju sev un savam bērniņam izvēlēties pašiem savu datumu”. Par dakteres un vecmātes rūpēm, pieņemšanu un atbalstu. Par savu brīnišķīgo ķermeni, kurš, izrādās, spēj tik fantastiski dzemdēt arī 35+ vecumā. Par visu garo un ne tik vieglo grūtniecības laiku, kas mani mīcīja un pārveidoja, mainīja, šķiet, šūnu līmenī, lai varētu piedzīvot sapņu dzemdības (par to kādu dienu uzrakstīšu, lai iedvesmotu citas māmiņas, īpaši tās, kurām grūtniecības laiks nav no vieglajiem ne fiziski, ne emocionāli).

Paldies Rūdolfam, vīram, vecmātei Ilze Goldmane, dakterei Vēverei, man pašai un visai grūtniecības/dzemdību atbalsta komandai, ka ļāvāt man (mums) piedzīvot tik skaistu, vērtīgu un spēcinošu pieredzi.

#dzemdības #dzemdībupieredze #straujasdzemdības

Tev piedzims mazulis, nevis milzis

Tue, 06 Oct 2020 07:42:00 +0000

Pārāk bieži nākas satikt norūpējušās topošās mammas, kurām sola...milzīgu bērnu.  Ko tu ēd? Ieturi diētu! Kā tu viņu ārā dabūsi? Patiešām, kā es viņu piedzemdēšu? (it kā nepietiktu rūpes par, ko domāt). Šādi biedējot, kauninot topošajai dzedmētājai nu ne kādi nepalīdzam. Varam iedrošināt pārskatīt ēdienkarti, fiziskās aktivitātes ikdienā. Bet ziniet, arī tas ne vienmēr palīdzēs. Mazulis vienkārši aug lielāks. Bet vai tiešām tas nozīmē grūtas dzemdības un "nevarēt viņu dabūt laukā"? Šis nebūs pētījumos balstīts pārskats, bet mans dzemdību dūlas piedzīvotais 5 gadu laikā. 

Šajā septembrī ar dienas starpību piedalījos divu mazuļu - brašuļu piedzimšanā. Abi mazuļi svēra tuvu 5 kg. Vienā gadījumā pēc skaistas un mierpilnas atvēršanās līdz pilnam atvērumam tomēr bija jāpieņem lēmums par akūtu ķeizargriezienu. Bērniņš bija iegūlies mammas iegurnī ne tik labvēlīgi veiksmīgai piedzimšanai. Un es patiešām esmu redzējusi, ka arī mazākie bērni -3 kg - mēdz iegulties dažādās dzimšanai neizdevīgās pozās, turklāt šis nebūt nav vienīgais iemesls, kāpēc dažkārt mazuļi nevar piedzimt vagināli.

Otras dzemdības - mazulis vēl "svarīgāks"  - noritēja vien 2 stundas un piedzima dabīgās vaginālās dzemdībās. Māmiņai nebija neviena plīsuma!

Ar to es vēlos gan mierināt, gan iedrošināt, gan aicināt  ļauties nezināmajam, bet paredzētajam - dzemdībām, pat, ja Tev ir sasolīts milzīgs bērns. Arī mazus bērnus var būt grūti piedzemdēt, tieši tāpat kā lielus - viegli. Un otrādi. Bērna svars nav vienīgais noteicošais vieglām vai grūtām dzemdībām. 

Tev nepiedzims milzis, bet Tavs mazulis, tikko dzimis MAZS bērniņš 

Pirmās dienas #ZĪDĪŠANA

Tue, 08 Sep 2020 08:54:00 +0000

Pirmās trīs līdz četras dienas pēc dzemdībām lielākā daļa māmiņu pavada stacionārā. Pirmās dienas jaunie vecāki jūtas ļoti nedroši un nepārliecināti aprūpējot un barojot mazuli. Diemžēl vecāki saņem ļoti pretrunīgu informāciju par bērna zīdīšanu/barošanu. Regulāri saņemu zvanus no sievietes otrajā - trešajā dienā pēc dzemdībām:

"Mazais ir ļoti nemierīgs un raud. Man teica, ka man nav (nepietiek) piena un atnesa maisījumu"

Uzreiz vēlos teikt, ka dažreiz ir situācijas, kad nepieciešamas mazulim papildus dot maisījumu, taču bieži šāds lēmums un rīcība ir pieņemta nepārdomāti.

Par pienu pirmajās dienās:

⚜️Māmiņai pirmajās dienās krūtīs ir pirmpiens - dzeltens, trekns, uzturvielām bagāts šķidrums. Kādai tas pil un ir redzams, citai tas lēnām veidojas un šķietami neko izspiest nevar.

⚜️Tas, ka tu nevari izslaukt gandrīz neko, joprojām nenozīmē, ka tā tur nav. Liec mazuli pie krūts!

⚜️Īstais piens un pilnas krūtis parādīsies- 4-5 dienā, un tas diezgan cieši var būt saistīts ar to, cik bieži/ilgi mazulis būs zīdīts līdz tam.

Kas vajadzīgs mazulim un piena vairošanai. Kā rīkoties?

1️⃣ Pirmajās 12 stundās pēc dzemdībām un aktīvām pirmajām divām - trīs stundām mazulis parasti ir noguris un var nogulēt pat 12 stundas. Šīs pirmās stundas viņš atgūst spēkus un nav speciāli jāmodina, lai pabarotu. Tomēr, ja mazulis mostas, knosās, tad - bērniņš jāliek pie krūts.

2️⃣Pēc tam mazulis ar krūti jābaro ik pa divām stundām, laiku skaitot no zīšanas sākuma līdz zīšanas sākumam, pat, ja zīšana turpinās 40 minūtes.

3️⃣Ja mazais aktīvi zīž un mammas krūtis jūtas labi, zīšanas ilgumu un biežumu var neierobežot, dodot gan vienu, gan otru krūti vienā barošanas reizē. Kādam mazulim pietiks ar 10+10 min. Cits gribēs zīst 30 + 30 minūtes.

4️⃣Ja mazulis dienas laikā ir kārtīgi ēdis ne retāk kā ik pa divām stundām, tad naktī to drīkst nemodināt, bet ļaut pirmās 5-6 stundas gulēt. Tomēr, ja pa dienu zīsts vāji un maz, mazulis ir liels guļava, tad arī naktī viņš jāmodina ik pa 2-3 stundām, lai pabarotu. Naktī bērns jāmodina un jābaro līdz novērojams stabils svara pieaugums.

5️⃣Mazulim un piena vairošanai ļoti būtisks ir āda - āda kontakts. Ne tikai pirmajās stundās, bet arī dienās, nedēļās, mēnešos. Esot pavisam tuvu kailai mammai, kails mazulis nomierinās, tiek stimulēta ēstgriba, vēlme zīst un piena vairošanās. Arī, ja mazulis ir nemierīgs, māmiņas tuvums un krūts ir pirmais, kas palīdzēs viņam atgūt mieru. Bērni neraud tikai tāpēc, ka grib ēst. Mazajam cilvēkam jāadaptējas jaunajā vidē un tas var būt satraucoši, īpaši pirmajās dienās. Raudošs mazulis ir aktīvs mazulis un tas kaut kādā ziņā pasaka, ka viņam tam ir spēks (arī zīst). Lielāka vērība jāpievērš mazulim, kurš ir ļoti miegains, grūti pamodināms, neizrāda vēlmi zīst, ir ļoti atslābis. Aktīvam vai miegainam mazulim noteikti ir jāpaēd.

Cik daudz jāizēd un kā lai zina, ka pietiek?

⚜️Mazuļa kuņģis pirmajās dienās ir mazs un arī ēdienreizes deva ir minimāla:

1d - 5/7 ml

3d - 20/27 ml

7d - 45/60 ml

⚜️Pirmajās divās - trīs dienās mazulis zaudē 10-12% sava svara. Trešajā-ceturtajā dienā svaram pamazām jāpieaug.

⚜️Vērojiet mazuļa vēdera izeju, lai varētu spriest par piena pietiekamību (pie nosacījuma, ka bērns ir zīdis). Pirmajā dienā jābūt vismaz vienai čurai/kakai. Otrajā - divām. Trešajā - trīs. Ceturtajā - četrām. Kakai ar katru dienu jākļūst gaišākai, līdz 4 dienā tā ieguvusi dzeltenīgu krāsu un satur biezpiena veida graudiņus. Ja kaka nemaina krāsu un trešajā/ ceturtajā dienā tā joprojām ir tumša, mazulim patiešām nepietiek piena un papildus jādod maisījums. Paralēli stimulējot (zīdot vai atslaucot) krūts piena veidošanos.

Biežākie iemesli un risinājumi, ja piena nepietiek/ bērns nav paēdis:

⚜️Piens var veidoties lēnāk pēc smagām, ilgām dzemdībām vai ķeizargrieziena.

⚜️Bērns pārāk reti tiek likts pie krūts.

⚜️Bērns nepareizi tiek likts pie krūts, nespēj to satvert, sadusmojas un no krūts atsakās vispār

⚜️Bērns krūti nesatver pareizi, krūtsgals sāp, rodas plaisas, noberzumi, asinis, mazais šādi nespēj izzīst krūti un piens nevairojas.

⚜️Iespējams mazulim ir stingra/ īsa zemmēles vai zemlūpas saitīte, sasprindzis žoklis un viņš fiziski nespēj zīst pilnvērtīgi.

Lūdz vecmātes, pediatra vai zīdīšanas konsultanta palīdzību situācijas izvērtēšanā un uzlabošanā!

. Ja nav iespējams mazuli pabarot zīdot:

✅Atslauc pienu ik pa trīs stundām katru krūti slaucot 10 min. Atceries, ka pirmajā dienā ēdienreizē vajadzīgi 5/7 ml.

✅Ja mazulim piens vai maisījums jādod papildus zīšanai, ir vērts izmantot pipetīti, šļircīti vai mazu katetra vadiņu, kuru piestiprina pie krūts ( ja zīž) vai mammas pirksta.

✅Ēdienreizes laikā un starp tām nodrošini āda - āda kontaktu ar mazuli.

✅Reizēm īslaicīgi var lietot krūts uzgali, lai pasargātu krūti vai palīdzētu satvert krūti ( iesaku retos gadījumos).

✅Pārlieku neatraucies, ja pirmajās dienās sākts dot maisījums. Visbiežāk ar pacietību un zinošu atbalstu tuvākajā laikā iespējams atgriezties pie ekskluzīvas krūts barošanas .Nedod knupīti mazulim, kurš kārtīgi nezīž krūti un neuzrāda svara pieaugumu.

Lai izdodas!

ZĪDĪŠANA. Pirmās stundas.

Fri, 28 Aug 2020 08:21:00 +0000

Mazulis ir piedzimis. Pēc tikko pārvarētajām piedzimšanas grūtībām tuvība ar mammu ir ļoti mierinoša. Krūts zīšana ir ārkārtīgi cieša tuvība gan fiziski, gan emocionāli.

Visizteiktākais zīšanas reflekss mazulim ir pirmajās 30 - 60 dzīves minūtēs. Zīdīšanas uzsākšanai šajā laikā var būt ļoti noteicoša ietekme visā turpmākajā bērna zīdīšanā. Šajā laikā pie krūts pielikts mazulis visbiežāk aktīvi un labprātīgi zīž tādējādi saņemot mierinājumu, pirmās lāses pirmpiena un apmierinot zīšanas refleksu.

Ja mazulis un mamma jūtas labi, pirmās divas stundas pēc dzimšanas mazulis atrodas āda - āda kontaktā ar mammu un tiek uzsākta zīdīšana. Mazulim  20-30 minūtes tiek dota viena krūts, tad otra.  Atkarībā no mazuļa vēlmes zīst tas var aizņemt 1 - 1,5  stundu. Ļoti individuāli.

Nebaidies pielikt mazuli krūtij ļoti tuvu! Jūsu vēderi saskaras. Krūts galiņš piespiežas mazuļa degungalam. Ļauj mazulim meklēt un satvert to pašam! Vari mazuli pieturēt aiz mugurs/pleciem/skausta, taču izvairies aiztikt galviņu.

Nesatraucies, ja neredzi  dzelteno šķidrumu izdalamies no krūts. Tas, ka tu to neredzi, nenozīmē, ka tā tur nav.  Un pat ja tā tur vēl nav (normāli), tuvība ar māmiņu un iespēja zīžot gūt mierinājumu un labsajūtu ir vienlīdz svarīga.

Ja mazulis nezīž, ļauj viņam vienkārši būt tuvu pie krūts. Laizīt to, sasmaržot, sajust ar lūpām , vaidziņiem, rociņām. Ja vēlies, vari palīdzēt mazulim satvert krūti, to (krūti) pieturot.

Ja kādu iemeslu dēļ (piem., ķeizargrieziens) nav iespējams mazuli pielikt pie krūts pirmajā stundā, tētis droši var likt kailu mazuli uz sava kaila vēdera un ļaut mazulim zīst savu rociņu vai tēta pirkstu, līdz mazulis varēs piekļūt krūtij.

Pēc pirmajām divām - trīs aktīva nomoda un zīšanas stundām mazulis parasti ir noguris un iemieg. Atpūties arī tu pati pēc lielā darba. Drīz būs jāceļas, lai barotu mazuli atkal. 

#zīdīšana #pirmāsstundas #pēcdzemdībām #zīdīšanaskonsultanteliepājā

Svarīgākais tavās dzemdībās

Wed, 10 Jun 2020 07:18:00 +0000

Katrai grūtniecei ir kādas gaidas, vēlmes vai cerības par dzemdībām. Parasti kā pirmā tiek minēta

- GALVENAIS, LAI BĒRNAM VISS IR LABI.
Šī vēlme it kā pašsaprotami nosaka rīcību - es pilnībā uzticos mediķiem.
Tā arī bieži māmiņas (un vēl vairāk tēti) saka:
- DAKTERI JAU TUR BŪS, VIŅI LABĀK ZINĀS, KAS JĀDARA.
- TĀTAD JŪS PILNĪBĀ UZTICIETIES MEDIĶIEM UN PAĻAUJIETIES, KA VIŅI PALĪDZĒS MAZAJAM PIEDZIMT.
- NU JĀ, VIENĪGI ES NEGRIBĒTU, KA DZEMDĪBAS STIMULĒ VAI VEIC IEGRIEZUMU.
Šajā brīdī tiek izteikta vēlme pēc maksimāli dabiskām dzemdībām (bez iejaukšanās), taču plānotā rīcība "pilnībā uzticēties mediķiem" nav atbilstoša vēlmei dzemdēt dabiski. (Protams, var un notiek arī pilnīgi dabiskas dzemdības, paļaujoties tikai uz mediķiem. Taču šoreiz mērķis ir uzrunāt katra paša atbildību un līdzdalību mērķa sasniegšanā)
- TĀTAD, KĀDAS TU GRIBI UN REDZI SAVAS DZEMDĪBAS?
- LAIKAM ES GRIBU DABĪGAS DZEMDĪBAS
Nereti vēlmes slēpjas aiz bailēm par kaut ko. Piemēram, sievietei ir bail, ka dzemdību laikā viņai nestāstīs, kas un kāpēc tiks/tiek darīts. Tātad, viņas vēlme ir, ka dzemdību laikā viņa tiks respektēta, ar viņu komunicēs un informēs par notiekošo vai nepieciešamajām manipulācijām. Katrai sievietei/ ģimenei vajadzību/vēlmju piramīda būs savādāka. Galvenais jautājums ir:
- KĀDA BŪS TAVA RĪCĪBA, LAI PĒC IESPĒJAS PIEDZĪVOTU SAVAS SAPŅU DZEMDĪBAS? VAI PLĀNOTĀ RĪCĪBA VEICINA VAI APGRŪTINA MĒRĶA SASNIEGŠANU?

Īss piemērs no manām dzemdībām.
Mans galvenais mērķis bija, lai viss ir kārtībā mazulim un man. Es uzticējos mediķiem, ka viņi zinās, kas man jādara. (Šodien man tas izklausās mazliet smieklīgi). Man nebija nekādu ekspektāciju par to, kā varētu izskatīties manas dzemdības. Tolaik dzemdības manā saprašanā bija tīri medicīnisks notikums, kuru vada dakteris. Viņš zinās labāk. Tātad man nebija nekāda rīcības plāna par to, KĀ DZEMDĒŠU ES?
Sākoties dzemdībām, es ierados slimnīcā pēc palīdzības. Un ziniet, es saņēmu pilnībā visu to, uz ko paļāvos. Visu to, ko mediķis var dot savas profesijas ietvaros:
ūdeņu pārduršanu
stimulēšanu
epidurālo anestēziju

Mērķis bija sasniegts - mazulim un man viss bija kārtībā. Esam dzīvi un veseli.
Nākamos gadus, dziedējot emocionālos pārdzīvojumus, es sapratu, cik daudz neapzinātu vēlmju manī bija par dzemdībām un cik maz apzinātas rīcības.

Ko es ar šo gribu teikt?
Apzinieties savas dzemdību vajadzības un vēlmes. Atrodiet savu atbildības daļu un atbilstošu rīcību to sasniegšanai.
Nē, tas negarantē, ka viss izdosies pēc plāna A. Bet jūs būsiet izdarījusi visu, kas ir jūsu atbildības un iespēju robežās, lai savu vēlamo dzemdību vīziju piepildītu.

Lai izdodās!
Dūla Inga

Vai man vajadzīga zīdīšanas konsultācija? CEĻVEDIS

Fri, 29 May 2020 17:19:00 +0000

Zīdīšanas kosultācija Liepājā, Saldū, apkārtnē vai Online

T. 22338121

Attēls: zidit.lv

Beigt zīdīt saudzīgi

Tue, 07 Feb 2017 21:00:00 +0000

Nedaudz atkāpjoties no grūtniecības un dzemdību tēmas, uzrakstīšu kā mums izdodas beigt zīdīšanu.

Kāpēc? Tāpēc, ka ļoti bieži mammas jautā - kā to izdarīt? Vēl biežāk viņas jautā - Kad? Vai šis būtu piemērots brīdis beigt? Nereti dzirdu - gribu turpināt barot, bet apkārtējie nosoda! Citai mammai joprojām ļoti sāp, ka dažādu iemeslu dēļ nespēja pati zīdīt savu bērnu tik ilgi cik vēlējās vai tas nesanāca nemaz.

Zīdīt savu bērnu ir dabiski, normāli un pat vajadzīgi. Vēl dabiskāk un vajadzīgāk ir barot savu bērnu vispār, arī ar maisījumu. Cik ilgi? To varat atbildēt tikai Jūs pati un jūsu bērns.

Beigt zīdīt - kā? Mana pārliecība ir, ka tas jādara saudzīgi, lēni, jo vardarbīgi kaut ko atņemot, mēs radām papildus nevajadzīgu stresu bērnam. Arī sev.

Par mums

Oktobris. GADIŅŠ UN IEKŠĒJS SPĒKS VĒL BAROT.

Bērniņam jau gadiņš un joprojām baroju ar krūti. Arvien biežāk dzirdu jautājumus, kas mijās ar neizpratni, iespējams pat nosodījumu - Tu vēl baro?! Viņš taču jau liels! Cik tad ilgi tā barosi? Nav par ilgu? Pirmajā brīdī sāk gribēties taisnoties - nav jau viņš nemaz tik liels! -man jau nav grūti! (lai gan patiesībā fiziski patiešām ir grūti) utml. Taču taisnošanās un kaunēšanās posmam jūtos par vecu, tāpēc izslejos un saku - mums to vēl vajag, abiem. Un tā arī patiesi domāju - mazulim tas nāk tikai par labu, gan viņa imunitātei, bet vēl jo vairāk emocionālajai attīstībai. Bērniņš it kā jau tiešām ir liels, ēd cieto pārtiku, skrien, kāpj, krīt un tiiik daudz jauna apgūst. Krūts ir tas, ko viņš pazīst kopš dzimšanas, tas, kas viņu spēj mierināt vislabāk. Tad, kāpēc, lai es viņam to atņemtu, kamēr abi spējam ar to būt mierā.

Starp citu, tie, kas nosoda, paši nereti savus bērnus nav barojuši vispār vai arī darījuši to neilgu laiku. Un arī tas ir normāli. Viņiem ir bijuši savi iemesli vai apstākļi. Un tie nav nosodāmi. Sieviete, kas jūs nosoda par ilgo barošanu, it kā lūdz pēc apliecinājuma - es taču darīju pareizi, ka beidzu barot 3 mēnešos! Es taču esmu laba mamma! Jo šīs sievietes pārdzīvo, ka neizdevās. Un viņa ir laba mamma arī tad, ja nav ar krūti barojusi vispār. Tieši tik pat laba, cik tā, kura baroja 2 gadus.

Novembris/decembris - JŪTOS IZTUKŠOTA

Pa dienu krūtsēšana pilnībā nav aktuāla, ir visa kā cita tik interesanta. Taču naktīs atgūstam visu ar uzviju. Mūsu "lielais bērns" mostas ik pa stundai, pusotrai un prasa krūti. Psiholoģiski, emocionāli es to visu saprotu. Emocionāli arī pati īsti neesmu gatava beigt, taču pārgurums ir nereāls. Ir naktis, kad nav gulēts vispār - tikko kā iemiegu, puika ir augšā. Un ir pilnīgi skaidrs, ka pats viņš labprātīgi no tā neatteiksies. Lēmumu atradināt no krūts atlieku dienu no dienas, meklēju pēc iespējas daudzpusīgāku informāciju kā to izdarīt savam bērnam saudzīgi. Vīrs piedāvā man vnk uz pāris naktīm pazust, bet tas man galīgi nešķiet saudzīgi. Drīzāk vardarbīgi. Bet arī tas ir variants.

Janvāris - AR LIELU PACIETĪBU, IECIETĪBU UN NEATLAIDĪBU

Kaut kad janvārī es saprotu, ka es vairs nespēju. Ar lielu apņēmību uzsākam atradināšanos.

Sākam ar to, ka izlaižam katru otro nakts ēdināšanas reizi. Nē, tas nav vienkārši, jo ierastajai zīšanai ir jāpiedāvā alternatīva un mazais protestē ar abām rokām un kājām, turklāt skaļi. Šajās reizēs piedāvāju padzerties ūdeni. Nekādus saldinātus dzērienus vai maisījumu, jo tas situāciju varētu tikai pasliktināt. Piedāvāju knupīti. Apskauju, glāstu. Zīdīšana ir ļoti ciešs, intīms pieskāriens. Bērnam jāpiedāvā cits mīlestības pilns pieskāriens. Sākumā viņš no tā visa dusmās atsakās un kliedz it kā sacīdams: "Gribuuu savuu pupiņuuuu! Dooood! " Es elpoju, lēnu un mierīgi. Reizēm ir tikai sekunde atlikusi, lai es padotos. Bet tad, kā juzdams, pieslēdzas vīrs. Svarīgs ir vārds PIEDĀVĀJU, nevis uzspiežu. Pirmajās reizēs viņš dusmās grūž prom pudeli, knupi vai mani un manu apskāvienu. Respektēju, ļauju. Pēc brīža atkal piedāvāju, un viņš pieņem. Viņa seja atrodas pret manu seju, starp krūtīm un bērnu ir mīkstais lācītis, lai nebūtu tiešs kontakts ar krūtīm. tas varētu būt nejauki, spiest pie krūtīm, bet nedot! Starp citu puika guļ mūsu gultā kopā ar mums, tāpēc pārmaiņus blakus viņam gulēja vīrs.
Pēc apmēram nedēļas sākām midzināties bez krūts. Visa aizmigšana pārsvarā bija mierīga, bet ilga 40 - 60 minūtes. Jāapbruņojas ar lielu pacietību un mieru. Midzinājāmies ar siltu ūdeni vai nesaldinātu zāļu tēju un knupīti. Nākamā mošanās reize sakrita ar jau iepriekšējā nedēļā izlaisto ēšanas laiku -> izlaidām arī šo ēšanu ar jau ierasto rituālu. Dažreiz ir jāpacīnās, lai viņš iemigtu. Citu reizi pietiek ar pasniegtu knupīti un uzliktu roku uz vēderiņa. Nākamajā pamošanās reizē paēdam, jo arī manas krūtis ir pilnas. Pēc tam sanāk atkal izlaist vienu ēšanu un tad pēdējā zīdīšanas reize ir no rīta, īsi pirms pamošanās.
Man šķita svarīgi - ja pa dienu kādā brīdī bērniņš redz kailas krūtis un izrāda interesi - nekaunini viņi, neatņem ar varu. Pirmais variants - ātri apģērbies, samīļo bērnu un piedāvā ko citu (dzert, ēst, mantu). Otrais variants - ļauj pienākt pie krūts uz īsu brīdi, tādējādi apliecinot , ka ar varu nekas netiek atņemts. Parasti mūsu puikam pietika tikai viltīgi pieskarties krūtij vai trīs reizes pasūkt, lai saprastu, ka nevajag.
Trešajā - ceturtajā nedēļā noņēmām arī rīta ēšanu, tādējādi palika viena ēšanas reize ap 3iem - 4iem naktī. Sākumā iemigšanas reizes bija ilgākas un grūtas. Bet ar lielu pacietību, iecietību un neatlaidību, šobrīd iemiegam 10-20 minūtēs. Nē, puika joprojām neguļ 8 stundas no vietas. Pamostas pēc 3-4 stundām, sameklē pudelīti, padzeras, saņem mammas vai tēta siltumu un čuč tālāk. Pārsvarā to vienu reizi dabūj arī krūti, kaut gan vairākas naktis izticis arī bez tā.
Svarīgi ir nemainīt savu taktiku, nepadoties brīžos, kad vieglāk šķiet iedot to pupu, lai tik beidz kliegt un guļ. Pirmkārt, tas bērnu pagalam apmulsina, atstājot viņu pilnīgā neizpratnē par to, ko tad mamma no viņa grib. Otrkārt, viņš ātri saprot, ka ar kliegšanu var panākt savu. Ja teiktu, ka tas bija viegli, es melotu. Bet svētīgi gan. Beidzot, pēc 1 gada 4 mēnešu ilgas neizgulēšanās, es sāku nedaudz izgulēties. Tās 4 stundas, ko var nogulēt no vietas nepamostoties, ir tik nenormāli saldas!
Šīs nav vienīgās un patiesās vadlīnijas zīdīšanas saudzīgā atradināšanā. Tā ir tikai mūsu pieredze un mana izpratne par saudzīgu, nevardarbīgu bērna atradināšanu no krūts. Lai Jums izdodas atrast savu ceļu!

8 vienkārši soļi kā veidot tuvas attiecības ar mazuli puncī

Wed, 04 Jan 2017 13:54:00 +0000

Iepriekšējā rakstā stāstīju par to, kāpēc ir svarīgi veidot attiecības ar bērniņu jau grūtniecības laikā. Šoreiz apskatīsim 8 vienkāršus veidus kā patiesi būt kopā ar savu vēl nedzimušo mazuli, veidot tuvas attiecības, drošu piesaisti, kas liks pamatus, pašpārliecināta, droša un neatkarīga cilvēka dzīvei. Lielākoties tas ir ļoti vienkārši. Tas prasa tikai pāris minūtes katru dienu.

Dziedi un runā ar bērniņu. Izstāsti viņam par savu dienu. Kamēr brauc mašīnā, izstāsti viņam uz kurieni dodieties un ko plānojiet šodien darīt. Domājiet par bērniņu kā par savu labāko draudzeni un izstāstiet tādus sīkumus, par kuriem nevienam nestāstītu. Bērna dzirde visu grūtniecības laiku attīstās. No apmēram 23 nedēļas viņš var izbaudīt jūsu sirdspukstu un kurkstošā vēdera skaņas. Lēnām bērns sāk uztvert arī skaņas ārpus vēdera sienas. Svarīgi bērniņu uzrunāt personiski kādā mīļvārdiņā. Grūtniecības laikā iepazītā balss, palīdzēs bērniņam atpazīt jūs pēc piedzimšanas.

Aizveriet acis un sapņojiet par savu mazuli. Iztēlojieties kā turiet un mīliet viņu, kad viņš būs piedzimis. Tā var būt ļoti dīvaina sajūta, tas ir normāli. Ieklausieties savās sajūtās, esiet godīga pret sevi un mazuli, piefiksējiet labās un neērtās sajūtas. Vienmēr ir ļoti palīdzoši atpazīt to, kā jūs jūtieties, tas palīdzēs iziet cauri negatīvajām sajūtām un palikt ar labajām.

Ļoti vērtīgs veids kā būt kopā ar mazuli ir maigi pamasēt un glāstīt savu vēderu. Tas ir lielisks veids kā relaksēties un izvēdināt galvu. Maiga vēdera masēšana izdala nomierinošus un relaksējošus hormonus jums un jūsu bērniņam. Sajūtiet bērniņa spērienus kā atbildi uz jūsu pieskārienu. Daudzas sievietes lieto eļļas un krēmus, lai novērstu striju veidošanos. Nav viennozīmīgu pierādījumu, ka tas tiešām palīdzēs. Bet jebkurā gadījumā, iesmērēšanās ar krēmu vai eļļu noteikti var būt kā relaksējošs rituāls jums un jūsu bērniņam. Tas var palīdzēt ādai justies mitrai un elastīgai. Palūdziet masāžu veikt partnerim! Tas palīdzēs viņam iesaistīties jūsu grūtniecībā.

Ej peldēties. Peldēšana ir lielisks veids kā atvieglot smaguma sajūtu kājās. Ūdens ļauj jums nedaudz izjust to, kā jūtas bērniņš jūsu vēderā. Vienalga cik liels ir jūsu vēders, ūdens maigais atbalsts sniegs jums viegluma sajūtu grūtniecības pēdējās nedēļās. Jūs variet arī apmeklēt grūtnieču ūdens vingrošanas, ja vien aprūpējošais speciālists to ir atļāvis.

Relaksējies vannā. Iegremdēties siltā ūdenī ir ideāls veids kā aizbēgt no visa un veltīt laiku tikai sev. Tā ir arī brīnišķīga iespēja veltīt nedalītu uzmanību savam bērniņam puncī. Tikai pārliecinieties, ka ūdens nav pārāk karsts, tas var kaitēt mazulim. Ielaid vannā siltu ūdeni, varbūt pat ieslēdz mierīgu mūziku un iededzini sveces. Mierīgi guli siltā vannā, elpo dziļi un pilnībā relaksējies. Ja sācies jau otrais grūtniecības trimestris, vari sākt just bērna kustības. Tomēr tās ir diezgan viegli nepamanīt, ja aizņemti skrien visu dienu darot darbus. Mierīgs laiks vannā ir ideāls laiks, lai sajustu bērniņa kūleņošanu un spērienus.

Vingro, nodarbojies ar jogu, vārdu sakot kusties. Apzināta kustēšanās ne tikai ļauj justies labāk fiziski, sagatavoties dzemdībām, relaksēties, bet arī apzināties sava ķermeņa lielo darbu un varēšanu iznēsājot, un vēlāk dzemdējot bērniņu. Kustoties pievēršam lielāku uzmanību augošajam mazulim vēderā, tādējādi veidojam ar viņu ciešākas attiecības. Droši būtu vingrot no otrā grūtniecības trimestra, ja vien ārsts nav ieteicis no vingrošanas atturēties. Kopā ar viegliem stiepšanās vingrojumiem, jūs varat iemācīties dažādas elpošanas tehnikas, kas būs ļoti palīdzošas dzemdībās. Kustēšanās, relaksācija, joga palīdz nomierināt prātu un ķermeni, tādējādi ļaujot daudz tuvāk izjust bērniņu.

Palīdzi topošajam tētim veidot attiecības ar bērniņu. Kad jums jau ir 23 nedēļas, izstāsti partnerim, ka bērniņš spēj dzirdēt skaņas, kas ir ārpus vēdera. Iedrošini viņu parunāt ar mazuli. Arī bērniņam tas palīdzēs veidot saikni ar tēti. Palīdzi topošajam tētim sajust bērniņa kustības! Iedrošini partneri kopā ar tevi apmeklēt dzemdību sagatavošanās kursus, lai viņš zinātu, ar ko rēķināties dzemdību laikā. Tas viņam palīdzēs vairāk sajust savu bērniņu un izprast jūs. Jūsu partnerim ir tiesības bezmaksas piedalīties arī vizītēs pie ārsta, vecmātes vai USG izmeklējuma laikā, ja vien jūs abi to vēlaties.

Atcerieties katru dienu izjust prieku. Smejieties, pasmaidiet un novērtējiet mazās lietas jūsu dzīvē!

Ja jūtieties apjukusi par to, ko jūtiet saistībā ar grūtniecību, būtu ļoti palīdzoši aprunāties ar kādu par savām sajūtām. Saruna ar atbalstošu personu palīdzēs iziet cauri apmulsumam līdz gādīgai sevis un bērniņa pieņemšanai, tas veidos mīlošas attiecības starp jums visas dzīves garumā. Piesaistes veidošana grūtniecības laikā rada pamatus jums, jūsu bērniņam un bērniņa tētim, kas katram no jums ļaus justies labāk šodien un jūsu jaunajā ģimenes modelī.

Avoti:

"Bonding During Pregnancy". Dianne Maroney, Klīniskās aprūpes speciālists Psihiatrijā/garīgajā veselībā, ar specializāciju par agrīnās dzīves pieredzes ietekmi uz zīdaiņu, bērnu un pieaugušo garīgo veselību; (http://www.expectantmothersguide.com/articles/bonding-during-pregnancy/)

“10 ways to bond with your baby bump” (http://www.babycentre.co.uk/a1049630/10-ways-to-bond-with-your-baby-bump#ixzz4Ucyc7Ly6)

Dr.Govri Motha, Kārena Svoda Maklauda, “Vieglu dzemdību metode”, 2004

Mammīt, lūdzu, uzdāvini Man Savu Laiku! jeb Tik svarīgais laiks ar bērniņu, kurš vēl puncī

Sun, 01 Jan 2017 20:30:00 +0000

Vizītē pie vecmātes vai aprūpējošā ginekologa bieži runā par uzturu, svara pieaugumu, dzemdību datumu, vingrojumiem un medicīniskiem ieteikumiem, taču reti pievēršas sievietes emocijām un attiecību veidošanai ar vēl nedzimušo bērnu. Parasti tiek uzskatīts, ka attiecības ar bērnu veidojas pēc tā piedzimšanas. Taču ir zināms, ka ciešas attiecības ar vecākiem, īpašu mammu, sākas jau grūtniecības laikā.

Kas ir emocionālās piesaistes veidošana grūtniecības laikā?

Pētījumi rāda, ka deviņu mēnešu laikā starp māti un bērnu notiek ārkārtīgi daudz mijiedarbību. Tās sākas jau agrīnajā grūtniecības stadijā - Bērns ieklausās mammā, un mamma bērnā, bieži vien tas notiek zemapziņas līmenī. Ir vesela komunikācijas sistēma, caur kuru bērns iepazīst savu ģimeni, ko bieži var novērot tikko dzimušam bērniņam kā reaģēšanu uz mammas balsi, pieskārienu un pat smaržu.

Emocionālo attiecību veidošana grūtniecības laikā kādai sievietei var būt ļoti dabiska, citai pavisam sveša. Jebkurā gadījumā, piesaiste pakāpeniski veidojās grūtniecības laikā bez lielas piepūles. Domāšana par mazuli, sajušana, mīlestības sūtīšana bērniņam jau rada dabisku saiknes veidošanos.

Kādēļ šīs attiecības būtu jāveido jau grūtniecības laikā?

Nozares pētnieki (patiesībā arī mūsu vecmāmiņas) jau daudzus gadus zina, ka veselīgas attiecības starp mammu un bērnu ir pamats bērna drošības, uzticēšanās un neatkarības sajūtai, kas izpaužas arī bērnam pieaugot – visu viņa dzīvi.

Piesaiste un attiecību veidošana ar bērniņu sākot no dzemdību dienas nereti var izrādīties ļoti sarežģīta, īpaši, ja dzīvē bijuši lieli pārdzīvojumu vai jums ir sarežģītu dzemdību pieredze. Veselīgu un mierīgu attiecību veidošanās ar bērniņu pēc piedzimšanas būs vieglāka, ja attiecības ar viņu sāksiet veidot jau grūtniecības laikā.

Zīdaiņi, kuri jūtas droši un pasargāti, guļ un ēd labāk, raud mazāk, turklāt aug par neatkarīgākiem, pašpārliecinātākiem un drošākiem cilvēkiem (gan kā bērni, gan kā pieaugušie).

Ir svarīgi zināt, ka bērniņš mammas vēderā jūt mammas emocijas, gan priecīgās, gan bēdīgās. Sievietē pašā un apkārtējā vidē notiek daudz dažādu pārmaiņu, notikumu. Nereti tas rada stresu. Šāds stress ir normāls un var pat palīdzēt vēl nedzimušajam bērnam iemācīties tikt galā ar ikdienas stresa situācijām. Taču, ja grūtniecības laikā tiek piedzīvoti lieli satricinājumi, kā piemēram, attiecību problēmas ar vīru, ģimeni, dzīvesvietas maiņa, finansiāli sarežģījumi vai pat traumatiskas pieredzes kā nelaimes gadījumi, slimība, tuvinieka nāve, bērniņš mammas vēderā var saņemt pārāk daudz stresa. Kad sieviete jūtas depresīva, trauksmaina, ilgstoši nomākta, bērniņš saņem daudz negatīvas ietekmes. Ja mātes stresa hormons (kortisols) ilgstoši ir pārāk augsts, tas var ietekmēt augļa augšanu un smadzeņu attīstību. Nedzimušais mazulis ļoti labi spēj sevi pasargāt no stresa, taču, ja tā būs par daudz, mazulis sajutīs stresa ietekmi. Lai kompensētu šos dzīves uztraukumus, katru dienu atrodi laiku savam mazulim, tas radīs emocionālu noturību jums un jūsu vēl nedzimušajam bērniņam.

Par to, kā veidot attiecības ar bērniņu vēl pirms dzemdībām, lasi nākamajā rakstā!

Avoti:

“10 ways to bond with your baby bump” (http://www.babycentre.co.uk/a1049630/10-ways-to-bond-with-your-baby-bump#ixzz4Ucyc7Ly6)

Dr.Govri Motha, Kārena Svoda Maklauda, “Vieglu dzemdību metode”, 2004